Raksti par mākslinieku



No 3. oktobra līdz 11. novembrim mākslas galerijā „Promenade” būs apskatāma mākslinieka Rolanda Grosa personālizstāde „Rolands Gross 2008”. Tikšanās ar mākslinieku un izstādes atklāšana paredzēta šopiektdien, 3.oktobrī, plkst. 15:30. Rolands Gross (1955) ir Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras asociētais profesors. Viņš ir dzimis un uzaudzis Liepājā un pastāvīgu saikni ar dzimto pilsētu apliecina vairākas tieši Liepājā sarīkotas personālizstādes.

Reklāma

Izstādē Rolands Gross 2008 apkopoti darbi, kas gleznoti pēdējā gada laikā. Mākslinieks eksperimentē ar dažādiem materiāliem un tehnikām un viņa darbos šķietami labi zināmā vizuālā realitāte, pakļauta gaismu, faktūru un formu spēlēm, atklājas harmoniska un emocionāli piesātināta.

Regulāri piedalās izstādēs jau kopš 1979. gada. Personālizstādes norisinājušās gan Liepājā, gan Rīgā, gan arī Latvijas ģenerālkonsulātā Sanktpēterburgā. Piedalījies grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Dānijā, Bulgārijā un Francijā.

Rolanda Grosa darbi atrodas daudzās privātkolekcijās Vācijā, Anglijā, Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Krievijā, Zviedrijā.

Kā sevi raksturo pats mākslinieks: "Manu darbu galvenais uzdevums – cilvēka esamības apliecinājums. Strādājot dažādās tehnikās, variējot materiālus, rodas iespēja sekot šim procesam."

Sintija Zīverte,
Pārdošanas un mārketinga vadītāja
Viesnīca „Promenade Hotel”



Mākslinieka Rolanda Grosa personālizstāde "Rolands Gross 2008"
2008-10-01

Liepāja, 1. oktobris. No 3. oktobra līdz 11. novembrim mākslas galerijā „Promenade” mākslinieka Rolanda Grosa personālizstāde „Rolands Gross 2008”.

Tikšanās ar mākslinieku un izstādes atklāšana piektdien, 3.oktobrī plkst. 15:30 mākslas galerijā „Promenade”
LIEPĀJĀ, VECĀ OSTMALĀ 40,
DIZAINA VIESNĪCAS „PROMENADE HOTEL” GALVENAJĀ HALLĒ

Rolands Gross (1955) ir Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras asociētais profesors. Viņš ir dzimis un uzaudzis Liepājā un pastāvīgu saikni ar dzimto pilsētu apliecina vairākas tieši Liepājā sarīkotas personālizstādes. Izstādē Rolands Gross 2008 apkopoti darbi, kas gleznoti pēdējā gada laikā. Mākslinieks eksperimentē ar dažādiem materiāliem un tehnikām un viņa darbos šķietami labi zināmā vizuālā realitāte, pakļauta gaismu, faktūru un formu spēlēm, atklājas harmoniska un emocionāli piesātināta.
Regulāri piedalās izstādēs jau kopš 1979. gada. Personālizstādes norisinājušās gan Liepājā, gan Rīgā, gan arī Latvijas ģenerālkonsulātā Sanktpēterburgā. Piedalījies grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Dānijā, Bulgārijā un Francijā.
Rolanda Grosa darbi atrodas daudzās privātkolekcijās Vācijā, Anglijā, Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Krievijā, Zviedrijā.

Kā sevi raksturo pats mākslinieks: "Manu darbu galvenais uzdevums – cilvēka esamības apliecinājums. Strādājot dažādās tehnikās, variējot materiālus, rodas iespēja sekot šim procesam."





Ingrīda Burāne
Pilnības meklējumos
Rolands Gross
2/2006

Martā un aprīlī Rīgas izstāžu zālēs varēja redzēt vairākas ekspozīcijas, kuras līdzās tiešajam māksliniecisko vērtību jaunatklājumam, atkārtoti izvirzīja jautājumu loku par mākslas izglītību, tās vietu un nozīmi Latvijā. Protams, šie jautājumi ir aktuāli vienmēr, šādā griezumā iespējams paraudzīties uz jebkuru mākslas skati, taču šoreiz uzmanību grodi savērpa trīs izstādes: Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības un Zīmēšanas katedru pedagogu darbu izstāde „Ardetak” (28.02.‑17.03 LMA aulā), arī J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas jubilejas kulminācija ar audzēkņu radošo darbu skati „Jaņa Rozentāla tēli” JRRMV audzēkņu darbos, kas uzlūkojama ne tikai kā velte skolas godinājumam „60 gadi ar Jaņa Rozentāla vārdu”, bet arī kā klasiķa godinājums viņa 140. dzimšanas dienas reizē (17.03.‑9.04. Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja 2. stāva vestibilā) un plašā retrospekcija „Laika zīmes. JRRMV audzēkņu diplomdarbi 1949‑2005” (23.03.‑11.04. Latvijas Mākslas akadēmijas aulā).

Kā zināms, forma vienmēr ir vielas izpausmes veids, ļoti cieši saistīta ar zīmējumu, kas savukārt ir viens no būtiskākajiem izteiksmes līdzekļiem jebkurā telpas mākslas atzarā. Katra skola sākas ar zīmējumu, jebkurā vizuālajā tēlā var nolasīt zīmējumu, neatkarīgi no tā, kāda veida un formas tas ir. Par šiem un citiem nosacījumiem sarunājos ar Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras asociēto profesoru ROLANDU GROSU, kurš šobrīd Latvijā pazīstams kā viena no spēcīgākajām autoritātēm jautājumos, kas saistīti ar zīmējumu, mākslas izglītību.

***

Roland, kāpēc nepiedalījies Mākslas akadēmijas pedagogu darbu izstādē? Tradīcija atdzīvināta pēc krietna laika, kaut gan, manuprāt, sabiedrībai ir tiesības šādas skates redzēt regulāri.

Mani neaicināja piedalīties.

Tiešām? Žēl. Šķiet, ka tava un citu iztrūkstošo pedagogu, piemēram, Dinas Ābeles vai Oļega Dzjubenko, līdzdalība šo visai pavirši savīkštīto gleznu izkārumu būtu varējusi vērst notikuma nozīmīgumam atbilstošāku. Aulā redzētais kā organizatoriskā, tā mākslinieciskā ziņā man ļāva sakopot argumentus ar vienojošu moto – ko audzēkņiem nevajag mācīties no saviem pedagogiem. Sevišķi, ja skate notiek mākslas mācību iestādes sienās. Šķita, ka ar abu roku pirkstiem šādiem pamatojumiem būtu par maz. Izvērtējot gan katra profesora individuālo pienesumu, gan partitūru kopumā. Bet lai šoreiz paliek, bija jau arī pa graudam, ko cāļiem uzlasīt, kamēr viņus nav ķērusi putnu gripa.

Tava mākslinieciskā darbība mani interesē teju jau divdesmit gadu. Tavi varējumi eļļas glezniecībā, pasteļglezniecībā un akvareļglezniecībā, bet jo īpaši zīmējumā. Faktiski vēl agrāk, ja kā robežzīmi pieminam 1979. gadu, kad guvi Mākslas akadēmijas medaļu un atzinības rakstu „Par gada labāko zīmējumu”. Toreiz tā bija balva ar īpašu svaru, jo zīmējumam kā akadēmiskai disciplīnai tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Zinu, ka arī balvu piešķīrumu kārtība atšķīrās no šodienas prakses. Piederi pie tā mākslinieku tipa, kas vairāk strādā profesijā, nevis krampjaini piekopj virspusēju tēla mirdzināšanu. Tu reti runā ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, ziņas par tevi ir skopas, publikācijās var lasīt, ka esi savrupnieks, tāpēc varbūt izstāsti no paša sākuma: kā nonāci mākslā, kādās skolās esi gājis, kas mudināja kopt tieši zīmējuma izteiksmes līdzekļus – punkta, līnijas, svītras, svītrinājuma, toņu maiņas, plankuma, silueta un citas vērtības. Atskaties, lūdzu.

Pašu iesākumu neatceros. Pamatskolas gados mācījos Liepājas 5. vidusskolā. Atceros, ka, gatavojot mājas darbus, vienmēr zem skolas burtnīcām un grāmatām paklāju avīzi. Es jau biju tāds dikti kārtīgs, nav prātā, kā bija ar literatūru un matemātiku, man gan padevās arī šie priekšmeti, bet avīžu baltās malas vienmēr bija piepildītas ar zīmējumiem. Tā roka kustējās pati. Mums bija laba zīmēšanas skolotāja Elmārs Zelenka. Liepājas Mākslas skolā viņa bija mācījusies kopā ar Edgaru Iltneru, viņa ļoti prasmīgi vadīja stundas, pulciņu. Īpaši nespieda mūs kaut ko darīt, bet kontakts bija labs. Viņai piemita spējas atraisīt mūsu interesi par zīmējumu, akvareli, monotipiju, dot spēju paskatīties plašāk uz lietām un parādībām. Atceros, man bija kauns iet uz skolu, ja nebiju izpildījis kādu mājas uzdevumu, jutos gandrīz kā dzimtenes nodevējs vai kaut kā tā. Skolotāja speciāli nevienu nespieda, bet panāca, ka mēs ļoti daudz strādājām. Piedalījāmies zīmēšanas olimpiādēs. Tās pirmās trīs vietas, tie varošākie jau katrā pilsētas skolā bija zināmi. Vēlāk visi satikāmies Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā.

Ja pareizi saprotu, tad rosinājums nenāca no ģimenes. Nebija tā, ka tēvs teica — ej, dēls, uz lietišķajiem, iemācīsies amatu — vai arī mamma vēlējās, lai mācies par mākslinieku. Tolaik, septiņdesmito gadu pirmajā pusē, mākslai bija nostiprinājies ļoti augsts prestižs sabiedrībā.

Nē, nē. Tā nepavisam nebija. Vienīgais, ko atceros, tēvs kādreiz stāstīja, ka vācu laikā esot gājis pie tāda Liepājas mākslinieka Hartmaņa studijā nedaudz kaut ko pazīmēt, bet tas tā īslaicīgi un nenopietni. Mamma arī neko. Man neviens pie mācībām klāt nav sēdējis, mājas darbus pārbaudījis, kā tas tagad jādara ar mūsu bērniem, kad vecāki pat uz akadēmiju ved bērnus pie rociņas. Man jau patika kaut kas cits. Vienubrīd gribēju mācīties par bārmeni, krāsotāju, celtnieku vai tamlīdzīgi, jo nebija grūtību nevienā mācību priekšmetā. Taču par zīmēšanu bija skaidrs, ka tā man sagādā vislielāko baudu.

Tu pieminēji Kārli Hartmani. Vērts būtu atgādināt, ka tā bija personība, kurai ir sava nozīme Latvijas mākslas izglītības laukā. Savulaik pats mācījies Rīgas pilsētas Mākslas skolā, studējis Parīzes Mākslas akadēmijā, strādājis Romā, Rēvelē. Pēc atgriešanās Liepājā 20 gadus vadījis savu studiju, kurā ielicis pamatus daudziem zīmēšanas skolotājiem, arī vairākiem Mākslas akadēmijas studentiem. Patiesībā radījis plašu un ietekmīgu prasmju, metodikas pēctecības loku. Vēlāk šo tradīciju turpināja Liepājas lietišķās mākslas vidusskola, kurā pirmo mākslas profesionālo izglītību guvuši daudzi ievērojami mākslinieki. Ar ko tev galvenokārt saistās gadi, kas pagājuši dekoratoru nodaļā?

 – Mums bija ļoti labs kurss. Tāda strādīga blicīte – Zigrīda Atāle, Andris Millers, pārējie draugi. Mēs zinājām, ko kurš var, un valdīja pozitīvs sacensības gars. Četras lietas mums bija svētas: zīmēšanā – pieci, gleznošanā – pieci, kompozīcijā – pieci un vēl fizkultūrā. Mēs visi spēlējām basketbolu, lai gan par māksliniekiem komandu spēlēs var leģendas stāstīt. Īpaši jau to varēja pieredzēt Mākslas akadēmijā, kad katrs ir tā lielā personība, kas grib sevi parādīt.

Skolas gados mēs turējāmies kopā. Tas bija it kā pats par sevi saprotams, ka mums vajadzēja būt tādā labā nozīmē „baigi foršiem". Ne jau atzīmes dēļ. Tas, protams, arī, bet pāri atzīmei stāvēja sajūta, ka ir goda lieta būt labākajam speciālajos priekšmetos. Kursa gaisotne bija tāda, ka mēs centāmies. Mēs vienmēr skatījāmies, kuram vairāk veicas, kurš ir labāks, kurš pilnīgāk izpildījis to vai citu uzdevumu. Raksturīgi, ka mums patika ne tikai kāda viena nodarbība, bet interesēja visas trīs pamatdisciplīnas, kas balsta profesiju. Mums jau bija arī dažādi praktiskie darbi — ar stiklu un tā. Diplomdarbā vajadzēja tikt galā ar sienas gleznojumu, visu vajadzēja iemācīties. Kam īsti mūs gatavoja? Būt par noformētājiem „zavodā”. Bet mēs gribējām vairāk.

Šeit jāatceras viens no taviem pirmajiem nopietnajiem zīmēšanas skolotājiem Liepājā, tagadējais Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas profesors Aldis Kļaviņš. Tu viņu arī piemini savā respektējamajā maģistra darba pētījumā „Daži ogles zīmējuma aspekti latviešu mākslā. Vēsture un mūsdienas” (1998). Aldis man ienāca prātā, jo viņa vadībā tiek sagatavoti nākamie zīmēšanas skolotāji, viņš ir arī vairāku izvērstu zīmēšanas mācību programmu autors. Tāpat kā profesors Valdis Dišlers, Gunārs Mitrēvics, tagad tu. Jūs visi augstākajās mācību iestādēs savā ziņā turpināt to līniju, principus, kurus var saukt par klasiskiem un kurus 20. gadsimtā varbūt visspilgtāk iezīmēja, aizstāvēja Uga Skulme un Kārlis Miesnieks. Kas šajā ziņa bija tavas autoritātes akadēmijas studiju gados? Vai Edgars Iltners, kuru izvēlējies par diplomdarba vadītāju?

Es jau vēl tiku mācīties pie vecās skolas pedagogiem. Viņi bija ļoti atšķirīgi, bet no katra ko guvu. No Arvīda Egles, no Jāzepa Pīgožņa, no Edvīna Kalnenieka. Tādu lielu spiedienu studiju gados nejutu, acīmredzot mūsu kurss nebija tik nevarīgs. Kursā bija diezgan daudz cittautiešu, viņi bija labi zīmētāji, bet vairāk gan tādi peredvižņiki. Respektīvi, viņi vairāk nozīmēja, tie darbi bija kā tādi skolas uzdevumi. Pietrūka kaifīguma, kas ir īstam zīmējumam. Tādam, kas pats ir mākslas darbs, pie kura ir, ko pieprātot, padomāt, analizēt.

Studiju gados man patika Arvīds Būmanis. Tas, kā viņš ienāca nodarbībās tāds sasārtis, ko viņš teica. Es zināju, kāpēc viņš bija sasārtis, jo tolaik jau strādāja par laborantu Zīmēšanas katedrā. Atceros, ikdienā Arvīds bija tāds drūmais, bet, kad iedzēra, tad vienmēr pateica kaut ko ļoti trāpīgu. Mums ar viņu bija tāda humoriņa sadzīvošana. Viņš bija pamatīgs metodiķis, to es no viņa guvu. Bija ļoti asprātīgs. Labi bija izstudējis zīmējuma un tā pasniegšanas būtību, vienmēr prata uzlikt punktu katrai problēmai. Vērtīgākais bija tas, ka viņš lika taisīt „galus”. Tieši tā arī ir, ka „gali” tie svarīgākie.

Skaisti, ka atceries Arvīdu. Viņš pats bija izcils zīmētājs, reizēm nepārspējams zobgalis, bet amata lietās ārkārtīgi nopietns, pat iekarsīgs. Vienmēr iedziļinājies metodikas jautājumos, kas ir katras augstvērtīgas izglītības pamatu pamats. Vēl nesen no profesora Valda Dišlera dzirdēju ļoti atzinīgus vārdus par to, kāda bija Arvīda nozīme Zīmēšanas katedrā. Tomēr paskaidro, lūdzu, ko sauc par „galiem”?

Nu, „gali” ir viss, kas ir galā. Pēdas, plaukstas, galva. Krūtis un vēders, zīmējot cilvēku, jau vienmēr. Tajos forma ir daudzmaz vienāda un vienkārša, bet gali ir tie sarežģītākie un izteiksmīgākie. Esmu kolēģiem vaicājis – kāpēc liec vairākus uzstādījumus pēc kārtas bez galiem? Saprotu, ka galos ir tā smalkākā forma, ar kuru neviens vairs negrib ķēpāties. Nav jau problēma tos lielos apaļumus, tos dibenus dragāt uz nebēdu. Bet pavisam citu jušanu, laiku, saprašanu prasa smalkās formas – pirksti, potītes, deguns, ausis, visas detaļas, kas prasa iedziļināšanos. Ja tos neiemācās perfekti uztaisīt, tad vispār nevar cilvēku uzzīmēt, uzgleznot. Vienmēr smejos, ka drīz nepratīsim cilvēku citādi uztaisīt, kā vien noliekot viņu garā, garā zālē un ar pamatīgu ozola zaru vainagu galvā. Būs jau cilvēks, bet bez galvas un atbalsta punktiem. Ja gali ir uztaisīti, tad var nebūt kādas nabiņas, kādas krociņas, bet zīmējums turēsies kopā un būs pilnvērtīgs. To vajadzētu no pašiem pamatiem iemācīt gan „rozīšos”, gan akadēmijā.

Varbūt tā ir šā laika pazīme – „cilvēks bez galvas un atbalsta punktiem”. Varbūt tāds cilvēks šodien vajadzīgs? Tu jau pats saki: ja nav galu ‑ nav nekā. Labi, joks. Bet kā bija ar Iltneru? Vai tu viņu izvēlējies tāpēc, ka abi esat liepājnieki?

Nē, nē. Viņš vadīja Stājglezniecības meistardarbnīcu, Indulis Zariņš – Monumentālās glezniecības meistardarbnīcu. Es negribēju iet pie Zariņa. Manai būtībai neatbilda tas veids, kādā tika strādāts viņa darbnīcā. Iltners bija pilnīgi citāds. Pēc domāšanas, ievirzes, arī kā cilvēks ļoti korekts. Man patika viņa principi, es arī tāds štukotājs esmu. Vienīgais, kas mums nesakrita, tās bija reizes, kad viņš mākslā tos „lielos kalnus” gāza, tās tematiskās bildes. Man bija tāda sajūta, ka Iltners šajos darbos varbūt kaut ko tiražēja, nestrādāja īsti pēc vajadzības, būtības. Kaut gan kompozīcijā un zīmējumā viņš bija ļoti labs. Konkrētajos uzdevumos Iltners vienmēr meklēja atbildes – kur, kas, kā. Piektajā, sestajā kursā es jau strādāju par zīmēšanas skolotāju „rozīšos”, biju ar akvareļiem piedalījies izstādēs. Atceros, reiz viņš atbrauc no Maskavas, staigā pa darbnīcu un nosaka:

„Nu labi, labi, tā medaļa jau tā. Nu labi, labi, tie akvareļi arī tā. Nu labi, tā Rozentālskola arī pie lietas, bet tas diplomdarbs...” Un vairāk neko. Tā attieksme bija kā tēvam, bet tāda ļoti atturīga un korekta.

Nostrādāji par zīmēšanas skolotāju J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā teju gadsimta ceturksni (1979‑2003), vienlaikus biji gan Metodiskā fonda vadītājs, gan JRRMV atbalsta fonda izpilddirektors. Savu vārdu skolas vēsturē, mākslas profesionālās izglītības vēsturē kopā ar ilggadējiem un pieredzes, meistarības ziņā nenovērtējamiem pedagogiem – Ilgnesi Avotiņu, Maiju Dragūni, Aiju Jurjāni, Vladislavu Rubuli, Inesi Siliņu, Ievu Spalviņu, Elitu Svikli, Baibu Vegneri un vēl citiem esi Latvijas mākslas vēsturē iemūžinājis. Cerams, ka no personību unikalitātes izgaismosies kāds atspulgs Rozentālskolas vēsturei veltītajā grāmatā, kuras atvēršana solīta jubilejas svinību reizē. Skaidrs, ka bez jums visiem Latvijas mākslas aina šodien izskatītos pilnīgi citāda. Bet negremdēsimies slavas pilnajā pagātnē. Mani māc bažas par šodienu, nākotni. Pēdējā desmitgadē skola ir stipri mainījusies. Uzbūvē, struktūrā, mācību programmās. Protams, ir labi, ka tā papildinās ar jauninājumiem, kurus prasa attīstības gaita, tehnoloģijas, dažādi atklājumi. Slikti, manuprāt, ka, saīsinot pilnvērtīgu apmācības kursu, tiek ierobežota mākslinieciskās personības attīstība, nostiprināšanās dažādos rakursos un fāzēs. Salīdzinājumam, kā būtu, ja mūzikas instrumenta spēlētprasmi vai baleta pozīcijas īsti izvērsti sāktu apgūt tikai vidusskolas četros kursos? Mākslas izglītībā tehnikuma princips ir vājjaudīgs, to atzinušas pulka gudrākas galvas par manējo kā Latvijā, tā Eiropā. Pagaidām palieku neizpratnē – vai valsts ir tik nabadzīga, ka nav spējīga uzturēt, bagātīgi sponsorēt vismaz trīs elitāras mākslas profesionālās izglītības skolas. Ja tā, tad jaunā muzeja vai koncertzāles celtniecība tiek plānota tikai viesmāksliniekiem.

Zināms, kas reformas veica un kam tās bija vajadzīgas. No savas pieredzes varu teikt, ka apmācība tā sauktajā Mazajā mākslas skolā, tas ir līdz 9. klasei, kad nodarbības notiek vakaros un brīvdienās pēc darba vispārizglītojošā skolā, ir nepietiekama. Kas viņš vairs par zīmētāju, tas mazais cilvēciņš? Atšķirīgā vidē ar savu noguruma pakāpi? Vai tagad tās pēdas, rokas, Dāvida galva, cilvēks tiek pētīti? Nē, tas nenotiek. Pietrūkst stundas, attieksmes, uzdevumu. Kā „rozīšos”. Tā akadēmijā. Savulaik pats „rozīšos” liku Lāokoonta vai Hērakla pēdu izstudēt, tad pārgājām uz dzīvajām pēdām, pēc tam uz vēl sarežģītākām formām. Kad tas bija apgūts, varēja ieiet nākamajā attīstības lokā, bet akadēmijā turpināt studijas jaunā profesionalitātes pakāpē. Tas nenozīmē tikai apvilkt kontūru cilvēka formai, kā tagad nereti saprot zīmējumu. Audzēkņiem jāzina, kas zem tās kontūras ir, kādi muskuļi, kauli ir zem ādas. Tikai tā ir iespējams pilnvērtīgu formu uztaisīt. Jāzina cēlonis, būtība, pamati. Bez tiem taisām tikai to ārējo, es pat neteiktu formu, bet čaulu. Viss ir saistībā. Tikai pakāpenībā, laikietilpībā, pareizā metodikā iespējams tuvoties patiesuma pakāpei.

Atceros, kādā no prakses vasarām Boriss Bērziņš uz tāda maza papīriņa uzzīmēja ratus. Papīriņš kaut kur iejucis, bet tas bija zīmējums! Tur bija viss – koka faktūra, ar pāris štrihiem ievilkti salmi, nu kā jau ratos tādi gruži, ilksis aiziet tālumā, precīza perspektīva un ar bleķi apkalts ritenis. Kā viņš to bleķi bija dabūjis! Uz iebrūnā papīra viņš bija panācis, ka tas dzelzītis, tās divas kniedes spīd! Iedomājies, spīd! Toreiz skatījos un nodomāju ‑ nē, tā es nevarētu. Tās divas kniedes spīd, un jūties kā pigmejs, kas cīnās ar Goliātu. Vēlāk es daudz ko iemācījos, tagad šo to arī pats varu. Taču vienmēr atceros to pērlīti uz mazās papīra skrandiņas.

Tā ir attīstība, ka skaties, vērtē, domā – kāpēc tā un ne citādi. Tagad ir studenti, kas atnāk uz vienu nodarbību un trijās stundās grib dabūt gatavu lielo mākslu. Reizēm viņiem aiznesu šo to parādīt, viņi nesaprot – ā, tā jau fotogrāfija. Viņi pat nesaprot, ka zīmējums top vienā eksemplārā, neredz atšķirību, neizjūt, kas tas vispār ir, nenojauš, cik tālu var aiziet formas attīstības tvērumā. Mēs savos studiju gados ar tādu kampšanu, ar azartu, ar vēlēšanos iedziļināties ņēmām visu, ko akadēmija deva – pedagogus, modeļus, telpas, laiku. Es jau saprotu, ka studenti strādā, grib iet uz ballēm, tūlīt – ops, ops – bakalauru varēs iegūt trijos gados. Gatavs, tinies esi mākslinieks. Tā mēs vicojam. Es jau saprotu, ka laba izglītība prasa lielu laiku un lielu naudu. Ja tās nav, tad līmenis krītas, un strauji krītas. Galarezultātā visa tā izglītība ir tāda slīdēšana pa virsu. Mēs slīdam pa virsu, lai nenogrimtu.

Uzskatu, ka esi mākslinieks, kurš var uztaisīt visu, ko nodomājis. Nu, labi, droši vien teiksi – gandrīz visu. Mani ir fascinējusi tava brīvība ļoti atšķirīgās tehnikās – zīmējums ar dažādiem materiāliem, akvareļglezniecība, pasteļglezniecība, agrīnajos gados regulāri strādāji ar eļļu. Turklāt neesi vairījies no dažādu, ļoti atšķirīgu materiālu savienojamības vienā plaknē. Tā pat varētu būt atsevišķi iztirzājama tēma. Tavos darbos nolasu to godaprātu pret amatu, to azartu iet tālāk, meklēt dziļāk, plašāk, par kuru mūsu sarunas laikā visai bieži ieminējies. Šobrīd gatavojies savai astotajai personālizstādei. Tā notiks dzimtajā Liepājā, galerijā „Māja”, un tiks atklāta Kurzemes Mākslas dienu laikā. Vai esi precizējis topošās izstādes aprises?

Jā, zināmā mērā. Nav viegli tādu izstādi uztaisīt, bet Kļaviņš Aldis pierunāja. Jo patiesībā, ja tiecies pēc pilnības, kas mani mākslā interesē, tad tas prasa krietnu piestrādāšanu. Protams, šāds veids rada savas problēmas. Ir pat reizes, kad neesmu aiznesis darbus uz izstādi. Man nav bijusi pārliecība, ka darbs ir pabeigts. Reizēm gan kolēģi teikuši, ka savus darbus „pārstrādāju”, bet, ja man pašam nav iekšējas pārliecības, tad neeju pret to. Vienmēr gribas to labāko izdarīt, ko tajā brīdī redzu un varu. Man ļoti nepatīk nepadarīti, neizdarīti darbi. Man šķiet, ka tas nav vīrišķīgi kaut ko atstāt pusceļā. Un tā nav plātīšanās, tā ir iekšējā sajūta, ko varu pateikt, ja bilde ir godprātīgi uztaisīta. Tas dod pašapziņu un iekšēju stabilitāti. Ja pēc padarīta darba ir tā sajūta, tad faktiski kļūst vienalga – vai ir tāda mašīna vai šitāda māja, tā rocība nesatrauc. Ir cita veida drošība.

Protams, man kremt, ka netieku tik daudz pie saviem darbiem, kurus esmu izdomājis un galvā ieraudzījis. Lai gan arī uz skolas stundām eju ar prieku. Īpaši, ja ir audzēkņi, kuri paši grib daudz un labi strādāt. Tas sagādā gandarījumu. Bet Liepājā esmu iecerējis tādu miksētu izstādi. Izlikšu akvareļus, pasteļus, gleznojumus uz dēlīšiem, zīmējumus esmu uz darbnīcu atvilcis, arī litogrāfijas akmeņus. Ceru, ka paspēšu kaut ko uztaisīt ar litogrāfijas krītiņiem. Gribu apskatīties, kā tas kopumā izskatās, un tie ir darbi, kurus liepājnieki nav redzējuši.

Es tādu izstādi savā naivumā biju iedomājies uztaisīt pērn, lielajā muzejā. Kolēģi mani apcēla – jā, jā akadēmijas pirmais zīmulis, tad jau uz muzeju. Nē, ne tāpēc, ka muzejā, bet man patīk tā gaisma. Negrasījos būt par mirušu censoni, bet vienkārši apskatīties, kā tie mani darbi kopumā izskatās pie normālas slīdošās gaismas, jo elektriskā gaisma man riebjas. Taču pagaidām atliku. Tas ir ļoti laikietilpīga darbs. Lielākā daļa manu gleznu ir nopirktas, atrodas dažādos muzejos, privātkolekcijās. Tiesa, uzzināju, ka trīs vai četri lielie akvareļi no krastmalas mājas fondiem ir pazuduši. Žēl, tas tāds pamatīgs trieciens. Daļa ir ārzemēs, arī Maskavā vairāki darbi palika. Trakākais jau tas, ka vienmēr strādāju līdz pēdējam brīdim. Nē, ne sasteigti, darbu loloju mēnešiem ilgi, bet punkts tiek pielikts pēdējā brīdī. Tāpēc vairāki lielie darbi nav pat nofotografēti, jo no izstādes paņemti, aizvesti. Man nav nekādu liecību, pat pierādījumu, ka tādi darbi vispār bijuši. Nu varbūt kādas skicītes. Tagad gribu visu iespējamo savākt vienkopus.

Savā laikā bija tāds poļu humoriņš. Par skatītāju, kas stāv izstādē pie ainavas, skatās, skatās bildē un beigās ieiet tajā iekšā. Tas funktieris ir par to, ja darbā ir pietiekami daudz ielikts, tad jo ilgāk to aplūko, jo vairāk tas sevī „ievelk”. Man ļoti patīk šī doma. Cik darbā esi ielicis, tik būtu jānāk pie skatītājiem atpakaļ. Tā sākas saruna.

Attēli no LMA Informācijas centra fondiem publicēti žurnālā:

Holandiešu motīvs. 1992., p., akvarelis, 87x68 (Vācijā, privātkolekcijā).

Pirtī. 1989., p., grafīts, 50x50, (autora īpašums).

Uz pusēm. 1994., pap., audekls, zīmulis, past., 64x85, ( ).

Kaudze. 1995., zīds, pastelis, 70x83, ( ).

Medījums. 2000., pap., grafīts, sangīna, 70x60 (Rīgā, privātkolekcijā).

Aizmirstā. 2000., pap., zīmulis, ogle, 100x124 ( ).



ROLANDS GROSS

Dzimis l955. gadā. Profesionālā izglītība – Liepājas lietišķās mākslas vidusskola (1970 – 1974), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļa (1975 – 1981).
Izstādēs piedalās no 1980. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedrs no 1988. gada un no 1993. gada asociācijas "B – 13" biedrs.
Pirmo personālizstādi sarīkojis 1994. gadā Rīgā, grupu izstādēs piedalījies Latvijā, Krievijā, Indijā, Zviedrijā, Itālijā, Bulgārijā un citviet.
Darbi atrodas daudzās privātkolekcijās Vācijā, Anglijā, Francijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Krievijā, Zviedrijā.
Strādā par pedagogu J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā.

"Manu darbu galvenais uzdevums – cilvēka esamības apliecinājums. Strādājot dažādās tehnikās, variējot materiālus, rodas iespēja sekot šim procesam."